Pirmos zaudējumus Kārļumuižas ansamblim radīja 1905. gada revolūcija, kuras laikā nodedzināja skaisto kungu māju. Izmantojot valsts piešķirto zaudējumu kompensāciju – 25 000 rubļu sudrabā – vairāku gadu laikā izdevās celtni atjaunot. Daudz būtiskāk ansamblis cieta pēc Pirmā pasaules kara. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā muižas kungu māju nodedzināja otrreiz. Šoreiz tā vairs netika atjaunota.
Latvijas agrārās reformas laikā centra teritoriju ar ēkām sadalīja vairākās jaunsaimniecībās: atsevišķas ēkas piešķīra nelielu amatnieku saimniecību iekārtošanai – riju („Rijnieki”), dārznieka māju („Vīganti”), klēti („Pļavnieki”), stadulu („Saulieši”). 12,88 ha zemes un trīs celtnes – bijušo kalpu māju, pie tās esošo kūti un klēti, kā arī netālo smēdi – piešķīra pagastam nespējnieku mājas iekārtošanai. Pagasta īpašumā nonāca arī agrāka ķieģeļnīca. Katra jaunveidotā saimniecība tika apsaimniekota un kopta pēc īpašnieka individuālajām saimnieciskajām iespējām, vajadzībām, sapratnes un gaumes.
Bijušajam īpašniekam grāfam Aleksandram Zīversam atstāja neatsavināmo daļu – astoņas agrākā ansambļa ēkas, dzirnavu saimniecību, ko visai drīz pārdeva, un 69 ha zemes. Agrākais īpašnieks Kārļos saimniekoja ap piecpadsmit gadu. Materiālās iespējas bija nelielas, līdzekļu nepietika pat ēku rūpīgai izlabošanai. Lielākos ienākumus deva mežs un pomoloģiskais dārzs ar kokaudzētavu. Trīsdesmito gadu vidū viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā. Latvijā palikušie mantinieki saimniecību sākotnēji iznomāja, bet 1937. gadā uzsāka sarunas ar Lauksaimniecības ministriju par pārdošanu Latvijas valstij. Kaut īpašums ilgu laiku nebija pienācīgi kopts, ēkas neremontētas, augļu dārzs samērā noplicināts un koki paveci, Zemkopības ministrs J. Birzinieks izšķīrās par Kārļumuižas centra pirkšanu: jo „Kārļumuižas pomoliģiskais dārzs bija plaši pazīstams agrākajā Krievijā un arī tagad Kārļos ir plašākā koku audzētava Latvijā šķirņu dažādības un skaita ziņā. Būtu vēlams to iegūt valsts īpašumā, uzlabot un atdzīvināt agrāko slavu, kas pavērstu iespējas augļu koku eksportam.” Pirkšanas–pārdošanas līgumu noslēdza 1937. gada 15. jūlijā, par 68 200 latiem Kārļumuižas centrs nonāca Lauksaimniecības ministrijas īpašumā.
Par Kārļu dārzsaimniecības vadītāju iecēla agrāko Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas vadītāju Paulu Gailīti. Ēku labošanu uzsāka jau nākamajā rudenī. Kā pirmo remontēja agrāko pārvaldnieka māju, kurā iekārtoja saimniecības pārziņa dzīvokli un kantora telpas. Daļu līdzekļu tam varēja iegūt no stādu pārdošanas, daļu piešķīra no valsts budžeta. Nākamajā gadā bijušā muižas centra sakopšanā turpinājās. Divas kopš kara gadiem nelabotas būves – vecās kūts mūrus un lopkopēju mājiņu – nojauca. Uzsāka muižas zirgu staļļa–ratnīcas pārbūvi, lai bez kūts sešiem līdz astoņiem zirgiem, celtnē varētu izvietot telpas ratnīcai un darba darbarīku, kā arī mašīnu novietošanai, bet ēkas dienvidu galā – zirgkopja dzīvoklim. Jaunas funkcijas paredzēja vecajai muižas klētij: tur plānoja iekārtot stādu iesaiņošanas telpu un nelielu labības klēti, labības žāvētavu, darba rīku un aparātu noliktavu. Jaunā kroga mājā pēc kapitālas pārbūves domāja iekārtot sešus ērtus kalpotāju dzīvokļus, bet dzīvojamā mājā pie siltumnīcas izmitināt sezonas strādniekus un iekārtot galdnieka darbnīcu. Perspektīvā plānoja celt arī jaunas būves, kā malkas šķūnīti, klētiņu un pirti strādniekiem, nepieciešams bija arī jauns liels labības šķūnis. Eksistēja arī lielāka iecere – agrākās kungu mājas vietā, izmantojot vecos pagrabus, celt jaunu administrācijas ēku. Jādomā, vairums ieceru (bet varbūt visas) būtu īstenojušās, ja nesāktos Otrais pasaules karš.
Autors: Pārsla Pētersone. Izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva, Valsts Mākslas muzeja, Nacionālās bibliotēkas, Akadēmiskās bibliotēkas materiāli, kā arī Aijas Taimiņas raksts "Voyage pittoresque jeb gleznainais ceļojums uz Kārļiem pie Amatas".
