Gleznainajā Amatas upes senlejā, apmēram astoņu kilometru attālumā no apriņķa centra Cēsīm, 18. gadsimta otrajā pusē izveidojās patstāvīga administratīvi saimnieciska vienība – Kārļu muiža (Gute Karlsruh). Kārļu muižas vēsture ir stāsts par cilvēku likteņiem trijos gadsimtos, likteņiem, ko radījusi pašu vēlme un griba, kā arī likteņiem, kam vajadzēja pakļauties valdošo lielvaru politiskajām interesēm un ekonomiskajām kataklizmām, bet visbiežāk tos veidoja apstākļu mijiedarbība. Īpašnieku saimnieciskā darbība, politiskā karjera, veiksmes vai neveiksmes veicināja muižas ansambļa uzplaukumu, stagnāciju vai pagrimumu.

No 1747. līdz 1755. gadam tā piederēja grāfam Aleksejam Bestuževam-Rjuminam (Бестужев-Рюмин, 1693–1766). 1755. gadā to iegādājās Johans Gotlībs fon Volfs. Sākotnēji muiža tika saukta par Volfa muižu (Wolfsruh).

18-Budenbroka celojums-titullapa

Buddenbrock, Gustav Johann von. Tagesfahrt nach Karlsruhe an der Ammat. Am 30. Ärntemonats des J. 1793

1777. gadā muižu nopirka Karls Eberhards fon Zīverss (Karl Eberhard von Sievers), muiža mainīja nosaukumu – Kārļumuiža (Gute Karlsruh). Zīversi pārbūvēja ne tikai galveno mājvietu Cēsīs, bet 18. gadsimta 80. gados izveidoja sava laika prasībām atbilstošu barokālu muižas centra ansambli arī Kārļumuižā un pēc viņa brāļa Pētera Kristiāna fon Zīversa (Peter Christian von Sievers)  iniciatīvas, iekārtojot pastaigu celiņus, takas un romantiskas atpūtas vietas, izveido romantisku ainavu parku. Skaistā apkārtne ar izteikto reljefu, upes stāvajiem smilšakmens krastiem, mežainajiem pauguriem un ziediem bagātām zemienēm radīja muižas centra ansambļa plānojumam izteiksmīgu fonu, vienlaikus izvirzot arī īpašus noteikumus. Kādreizējo saimnieku vēlēšanās un prasme praktiskās vajadzības savienot ar estētisko baudījumu ļāva pārvērst Kārļus par labi pārdomātu, skaistu un gaumīgu, dabas ainavā prasmīgi iekļautu ēku ansambli ar parku, kas priecēja ne tikai pašmāju iedzīvotājus, bet ieinteresēja arī ceļotājus kā no tuvējās apkārtnes, tā no attālākajiem novadiem. 18. gadsimta beigās veidotais ainavu parks Kārļu muižā bija sava laikmeta labākās gaumes un skaistuma izpratnes izcils liecinieks. Skaistā apkārtne ar krāšņajiem Amatas krastiem 18. gadsimta beigās un 19.gs bija kļuvusi par iemīļotu apmeklējuma vietu ceļotājiem. Interese bija tik liela, ka Vidzemes landrāts Vilhelms Frīdrihs fon Ungerns-Šternbergs jau 1796. gadā ieteica iekārtot kādu ērtu māju, kur daudzie ceļotāji varētu pārnakšņot un par samaksu saņemt pārtiku. Domu par viesnīcas būvi apsvēra arī muižas kādreizējais īpašnieks galma padomnieks Karls Eberhards fon Zīverss. 

1795. gada avīzē „Rigasche Anzeigen” lasāms sludinājums, ka hofrāts Karls Eberhards fon Zīverss Kārļu pusmuižu pārdevis Andželai Marijai Pīrsonei, dzim. Trompovskai (Trompowsky). Īpašnieces tēvs Jakobs fon Trompovskis (1715–1802) bija uzņēmīga un enerģiska personība: 1740. gadā viņu, pēc profesijas ķirurgu, iecēla Cēsu pilsētas birģera kārtā, bet četrus gadus vēlāk jau ievēlēja par pilsētiņas rātskungu; 1756. gada februārī aktīvais cēsnieks delegācijas sastāvā devās pie Krievijas carienes Elizabetes Petrovnas, kur uzturējās gandrīz gadu, 1758. gadā bija apriņķa deputāts Rīgā, bet no 1758. līdz 1764. gadam atkal Sanktpēterburgā. Vienlaicīgi 1760. gadā Jakobu Trompovski ievēlēja arī par Cēsu birģermeistaru; šo amatu viņš pildīja divdesmit gadu.

James Pierson of Balmadis

Džeimss Pīrsons (1742–1804)

Andželas fon Trompovskas vīrs Džeims Pīrsons (James Pierson of Balmadis) bija tēva biznesa partneris. Bagātais angļu komersants piedzima 1741. gadā Skotijā Montrosē advokāta Roberta Pīrsona (Pierson of Balmadis, 1701–1763) un Annas Frazeres (Fraser) ģimenē. Uz Vidzemi viņu atveda komerciālas intereses: 1768. gadā Džeimu Pīrsonu uzņēma Rīgas Melngalvju biedrībā. 1791. gadā tajā iestājās viņa vecākais dēls Džeims Pīrsons, bet 1795. gadā – arī jaunākais dēls Roberts Pīrsons. Bez viņiem ģimenē auga vēl pieci brāļi un četras meitas. Rīgā Džeimss Pīrsons, kopīgi ar turīgākajiem vietējiem tirgotājiem, izveidoja tirdzniecības namu „Pierson, Huhn, Trompowsky & Wale”, kas nodarbojās ar dažādu preču (kokmateriāli, alus, vasks, kaņepes u.c.) eksportu, galvenokārt uz Angliju. Bizness attīstījās veiksmīgi un brīvos līdzekļus varēja ieguldīt nekustamajos īpašumos.

Pēc divdesmit laulībā pavadītiem gadiem, kad dēli jau bija sasnieguši pilngadību, laulātais pāris nolēma uz sievas vārda iegādāties nekustamos īpašumus Cēsu apriņķī. Vispirms 1791. gadā nopirka Ieriķu muižu, bet pēc četriem gadiem, kā jau minēts – kaimiņos esošo Kārļu muižu. Būdams jau mūža otrajā pusē un, iespējams, vairāk par bērniem nekā sevi domādams, viņš nolēma šeit visu pārkārtot un skaistajā ainavā, kas atgādināja Skotijā pavadīto bērnību, ienest pārmaiņas, kuras uzsāka ar jaunas reprezentablas, vietējai arhitektūras manierei netipiskas kungu mājas celtniecību. Mainījās ne tikai ansambļa galvenā dominante, likvidēja jau tolaik par vecmodīgu uzskatīto kvadrātisko saimniecības pagalmu. Būtiski attālinot no dzīvojamās mājas, uzcēla jaunu laidaru un zirgu stalli, bet skaistās kungu mājas tuvumā papildināja parku ar krāšņiem stādījumiem, pastaigu takām un alejām. Darbiem algoja vācu amatniekus, ko apliecina ieraksti Āraišu draudzes baznīcas grāmatās.

1804. gada 16. jūlijā Džeims Pīrsons 63 gadu vecumā Kārļos nomira. Divus gadus vēlāk – 1806. gada 26. februārī – atraitne muižu ieķīlāja ģimenes draugam un kādreizējam darījumu partnerim – Rīgas Lielās Ģildes vecākajam, tirgotājam un baņķierim Bernhardam Kristianam Kleinam. (Klein), bet 1819. gada 1. novembrī Kārļus nopirka Krievijas armijas pulkvedis grāfs Jozefs fon Koškuls (Joseph von Koskull). Viņa vienīgā meita un mantiniece Elizabete, apprecējās ar īsteno slepenpadomnieku, grāfu Emanuelu von Zīversu. Pēc Jozefa Koskula nāves, Kārļumuiža 1863. gadā atkal nonāca grāfu Zīversu ģimenes īpašumā.

Deviņpadsmitajā gadsimtā muižas centra ēku ansambli papildināja jaunas celtnes. Pirmās nopietnās pārbūves, uzsākot dzīvi Kārļos, veica grāfs Jozefs fon Koškuls. Kā liecina 1834. gada muižas karte, šajā laikā centra ēku kompleksam pievienojušies jauni staļļi, lopu kūtis, krogs, dārznieka māja, ūdensdzirnavas. Nedaudz atstatus iekārtota īpašnieku apbedījumu vieta – kapliča. 19. gadsimta otrajā pusē ansambļa attīstība turpinājās: būvēja gan jaunas saimniecības ēkas, gan mājas apkalpojošā personāla un kalpu dzīvokļiem.

1876. gadā muižas centrā uzskaitīta 21 celtne, bet 1908. gadā – 32. Gadsimta vidū saimniecību papildināja jaunuzceltās ūdens dzirnavas pie Amatas upes un zāģētava. Gadsimta beigās tur iekārtoja arī šindeļu fabriku, kam enerģiju deva turbīna. 1900. gadā ražotnes nomnieks bija Gotfrīds Jākobsons. Muižas vajadzībām kalpoja ķieģeļu ceplis, kā arī divas pusmuižas – Bellevue (Priedes) un Cecīļi.

19.gs otrā pusē Kārļos izveidoja pomoloģisko dārzu un dārznieku meistaru skolu. Tā bija pirmā dārzkopības skola visā Baltijā. 20. gadsimta sākumā šeit bija izveidojusies liela dārzniecība, kas ar parka stādījumu, augļu koku, ogulāju u. c. stādiem apgādāja ne vien tuvējo apkārtni, bet audzēja tos arī eksportam, plašu produkcijas klāstu izveda uz Iekškrievijas muižām. Platībā, kas nedaudz pārsniedza 60 pūrvietu , pārdošanai gadā izaudzēja ap 30 000 stādu. Produkciju popularizēja katra gada augusta sakumā izdotie stādu katalogi. Kokaudzētava bija viena no lielākajām Baltijā un piedāvāja ļoti plašu sortimentu: augļu kokus, dekoratīvos kokus un krūmus, puķu stādus. 1911./1912. gada katalogā minēts vairāk nekā 1450 nosaukumu. 

Pirmos zaudējumus Kārļumuižas ansamblim radīja 1905. gada revolūcija, kuras laikā nodedzināja skaisto kungu māju. Izmantojot kredītu vairāku gadu laikā izdevās celtni atjaunot. Daudz būtiskāk ansamblis cieta pēc Pirmā pasaules kara. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā muižas kungu māju nodedzināja otrreiz. Šoreiz tā vairs netika atjaunota.

Latvijas agrārās reformas laikā centra teritoriju ar ēkām sadalīja vairākās jaunsaimniecībās. Katra jaunveidotā saimniecība tika apsaimniekota un kopta pēc īpašnieka individuālajām saimnieciskajām iespējām, vajadzībām, sapratnes un gaumes. Bijušajam īpašniekam grāfam Aleksandram Zīversam atstāja neatsavināmo daļu – astoņas agrākā ansambļa ēkas, dzirnavu saimniecību un 69 ha zemes. Agrākais īpašnieks Kārļos saimniekoja ap piecpadsmit gadu. Materiālās iespējas bija nelielas, līdzekļu nepietika pat ēku rūpīgai izlabošanai. Lielākos ienākumus deva mežs un pomoloģiskais dārzs ar kokaudzētavu. Trīsdesmito gadu vidū viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā. Latvijā palikušie mantinieki saimniecību pārdeva Latvijas valstij. Zemkopības ministrs J. Birzinieks izšķīrās par Kārļumuižas centra pirkšanu: jo „Kārļumuižas pomoliģiskais dārzs bija plaši pazīstams agrākajā Krievijā un arī tagad Kārļos ir plašākā koku audzētava Latvijā šķirņu dažādības un skaita ziņā. Būtu vēlams to iegūt valsts īpašumā, uzlabot un atdzīvināt agrāko slavu, kas pavērstu iespējas augļu koku eksportam.” Pirkšanas–pārdošanas līgumu noslēdza 1937. gada 15. jūlijā, par 68 200 latiem Kārļumuižas centrs nonāca Lauksaimniecības ministrijas īpašumā.

Par Kārļu dārzsaimniecības vadītāju iecēla agrāko Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas vadītāju Paulu Gailīti. Ēku labošanu uzsāka jau nākamajā rudenī. Perspektīvā plānoja celt arī jaunas būves. Eksistēja arī lielāka iecere – agrākās kungu mājas vietā, izmantojot vecos pagrabus, celt jaunu administrācijas ēku. Jādomā, vairums ieceru būtu īstenojušās, ja nesāktos Otrais pasaules karš.

Ticot, ka Kārļumuižas nākotne balstās uz cieņu pret pagātnes sasniegumiem, izcilību un uzņēmību, Kārļumuižas vēsture turpinās ar viesnīcas “Kārļamuiža” iekārtošanu senajā muižas kalpu mājā. Tā celta grāfa Jozefa Vilhelma fon Koškula saimniekošanas laikā, 19. gadsimta vidū, pilnībā rekonstruēta 2006. gadā.

Autori: Pārsla Pētersone, Jānis Stepiņš. Izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva, Valsts Mākslas muzeja, Nacionālās bibliotēkas, Akadēmiskās bibliotēkas materiāli.

Latvijas Radio: Latvijas pērles. Kārļamuiža – celtne ar skotu zemes akcentiem, pirmā pomoloģiskā skola. Zane Lāce 2. oktobris 2016, 9:30.

Muižas vēsture rakstos:

Taimiņa, Aija. Voyage Pittoresque. Jeb gleznains ceļojums uz Kārļiem  pie Amatas. Iespiedgrafika. #3 (271/2004). 

Lancmanis, Imants. My Home is my Castle. Mistera Pīrsona celtais nams pie Amatas. Māksla Plus. Kultūras žurnāls. 2007. 4. 

Gailītis, Paulis. Kārļu vecais pomoloģiskais dārzs. Dārzkopības un Biškopības Žurnāls, 1940, Nr. 5, 226. lpp.