Senais ābeļdārzs

"Pat ja es zinātu, ka rīt pasaule sašķīdīs gabalos, es tik un tā šodien iestādītu savu ābeli" - Mārtiņš Luters 

Ābeļdārzi raksturo viesnīcas “Kārļamuiža” apkārtnes ainavu. Ikviens ceļotājs pamanīs izkaisītas un vietām koptas, bet vietām aizaugušas “ābeļdārzu salas” un ziedošus dendroloģisko stādījumu – akāciju, ceriņu, Ungārijas un Amūras ceriņu, bārbeļu, ievu, jasmīnu vai filadelfu, peoniju, spireju, rožu un lazdu pudurus. Senie ābeļdārzi un dendroloģiskie stādījumi liecina par vienu no lielākajām 19.gadsimta kokaudzētavām un pirmo dārznieku skolu Baltijā. Kādreizējā pomoloģiskā dārza saimniecības un košumaugu kokaudzētavas vēriens pārsteidz. Īpaši, ja izvēlaties viesnīcas apmeklējuma laiku ābeļdārzu ziedonī vai ābolu ražas novākšanas laikā.

Pavasarī vecajā viesnīcas ābeļdārzā un tuvējā apkārtē rotājas ābeles ar burvīgiem ziediem. Ābeļu ziedēšanas laiks ir viena līdz divas nedēļas maija beigās un ar savu skaistumu īpaši maģisks un pacilājošs. Ābeles tinas baltos, krēmkrāsas un rožainos ziedu mākoņos. Ziedēšanas krāšņumā ābeļdārzā rīkojam dārza svētkus, ir izkārti šūpuļtīkli, izlikti dārza galdi un krēsli, izvietoti grilēšanas piederumi. Mirkļus zem ziedošām ābelēm var atcerēties vēl ilgi, ikviens aicināts izbaudīt šo radošo un dzirkstošo laiku.

Rudenī, kad zari līkst no ābolu smaguma, pēdējā septembra nedēļas nogalē katru gadu rīkojam Ābolu novākšanas talku un Ražas svētkus. Notikumu izziņojam, tajā var piedalīties ikviens interesents. Pirmajā dienas pusē talcinieki vāc ābolus, dienas otrā pusē spiežam ābolu sulu. Vakarā talciniekus aicinam pie galda baudīt gardu maltīti.

Dārzkopību un pomoloģisko dārzu izveidoja grāfs Emanuels fon Zīverss un viņa dēls grāfs Aleksandrs fon Zīverss 19.gadsimta 70-tajos gados. Esam iedvesmojušies no pagātnes sasniegumiem un turpinām seno ābeļu šķirņu saglabāšanu – veco ābeļu kopšanu un seno šķirņu stādījumu iekārtošanu kā arī vēsturiskā muižas ainavu parka dendroloģisko stādījumu atjaunošanu.  Viesnīcas ābeļdārzos aug vairāk kā 100 dažādu veco šķirņu ābeles. Ieraudzīsiet un nogaršosiet tādas vecās ābeļu šķirnes kā “Antonovka”, “Baltais dzidrais”, “Cukuriņš”, “Kovaļevskaja”, “Livonijas grāvenšteins”, “Rēveles bumbierābols”, “Ribstona pepiņš”, “Rīgas piena”, “Rīgas rožābols”, “Sarkanais grāvenšteins”, “Trebū”, “Susleipas rožu”, “Vidzemes lielais sīpoliņš”, “Vidzemes zelta renete” u.c.  Tieši tās un arī citas ābeļu šķirnes audzēja 19.gadsimta Kārļu muižas pomoloģiskajā dārzā. 

Jūs esat laipni aicināti apmeklēt mūsu seno ābeļdārzu.

Senais ābeļdārzs atvērts no 1. maija līdz 31. oktobrim visiem apmeklētājiem katru dienu, tostarp sestdienās un svētdienās.

2019.gadā ieeja ir bez maksas.

 Vairāk par ābeļdārza vēsturi lasiet tālākajā izklāstā.
  • 9.png
  • 8.png

Ābeļdārza vēsture

Grāfs Aleksandrs fon Zīverss jaunību kopā ar vecākiem pavadīja Sanktpēterburgā, šeit ieguva pamatizglītību un studēja dārzkopību. Savas zināšanas praksē varēja veiksmīgi izmantot Kārļu muižā, kurā jau iepriekšējās paaudzes bija iekopušas skaistu ainavu parku.  Muižas pomoloģisko dārzu izveidoja 1870. gadā. 19. gadsimta beigās šeit jau bija liela dārzniecība, kas ar parka stādījumu, augļu koku, ogulāju u. c. stādiem apgādāja ne vien Baltijas saimniecības, bet audzēja tos arī eksportam. Platībā, kas nedaudz pārsniedza 22 hektārus, pārdošanai gadā izaudzēja ap 30 000 stādu. Kokaudzētava bija viena no lielākajām Baltijā un piedāvāja ļoti plašu sortimentu: augļu kokus, dekoratīvos kokus un krūmus, puķu stādus.

Augļu koku sortiments

1911./1912. gada katalogā minēts vairāk nekā 1450 nosaukumu. Galvenā Kārļu muižas kokaudzētavas specializācija bija augļu koki un krūmi. Varēja iegādāties 243 ābeļu šķirnes un pašķirnes, no tām 23 bija atzīmētas kā pieejamas lielos daudzumos un īpaši ieteiktas.  1940. gadā, pēc triju gadu darba un vērojumiem Kārļos, agronoms Paulis Gailītis kā vērtīgākās izcēla un aprakstīja vairākas šķirnes. ‘Kārļu baltā renete’ – viena no vecākajām Kārļu pomoloģiskā dārza ziemas ābolu šķirnēm, iegūta jau 1878. gadā. Nosaukumu ‘Baltā ziemas renete’ devis grāfs Aleksandrs fon Zīverss. “Tas ir īsts cukurābols, bez mazākā skābuma un rūgtuma piegaršas. Garša patīkama, sulīgs, liela līdzība ar “Cukuriņu” (Korobovka), bet šī ir ziemas šķirne. Koks ir drošs pret salu, visos Latvijas novados pārcietis 1928. un 1929. gada bargās ziemas.” ‘Amerikas sarkanais cukurābols’ – kāda pomoloģiskā dārza šķirne, kas gan pazaudējusi savu vārdu, bet ir ļoti izturīga. Tā saņemta 1909. gadā ar kādas Kijevas kokskolas starpniecību no Amerikas. Šķirnes nosaukumu grāfam nav izdevies identificēt, jo kara gados daudzi dārza plāni un piezīmes gājušas bojā.

‘Vidzemes lielais sīpoliņš’ – pirmklasīgs galda auglis, gatavi āboli iekrāsojas salmu dzeltenā krāsā, ar vieglu, plūstošu sārtojumu. Šķirnes pavairošanai grāfs Aleksandrs fon Zīverss 1928. gadā noņēmis potzarus no kādas vecas ābeles Cēsu pils dārzā; šo šķirni grāfs noteicis kā vietējo un devis nosaukumu. Kārļu stādaudzētava to izplatījusi lielā daudzumā pa visu Latvijas teritoriju. ‘Krievu Rozmarīns’ – šķirne ar spēcīgi izteiktu, lielisku, aromātisku, banānus vai firziķus atgādinošu garšu. ‘Kurskas zelta renete’ jeb ‘Zelta renete’ – potzari Kārļos saņemti jau 1898. gadā. Gatavie augļi oranži dzelteni, ar košu sārtojumu. Uz Ziemassvētkiem ābolu krāsa sevišķi skaista un atgādina sārtus apelsīnus. Garša salda, ar vieglu skābumu un aromātu. Dārzniecībā uzmanība tika pievērsta arī Sibīrijas un Ķīnas hibrīdu ābeļu šķirnēm – “paradīzes ābolīšiem”; to augļi īpaši piemēroti ievārījumu un konservu pagatavošanai, ābolu vīna darīšanai.

Pirms Pirmā pasaules kara kokaudzētava piedāvāja 91 bumbieru šķirni, no tām septiņas varēja iegādāties lielos daudzumos, piemēram, ‘Bauskas sviesta’. Te varēja pasūtīt 34 skābo ķiršu, 30 saldo ķiršu, 57 plūmju, 20 aprikožu un persiku šķirnes, kā arī 20 (riekstu koku) lazdu, vienu bārbeles, 21 sarkano jāņogu, 18 balto jāņogu, deviņas upeņu, 86 ērkšķogu, 43 dārza aveņu, 18 dārza kazeņu, 79 zemeņu un četras sparģeļu šķirnes.

Dekoratīvo lapu koku un krūmu sortiments

Bagātīgs bija dekoratīvo lapu koku un krūmu sortiments. Pavisam katalogs 85 košumkrūmu un koku grupās piedāvāja 524 dažādas dekoratīvo augu šķirnes. No košumkrūmiem visplašāk bija pārstāvēti 60 dažādu šķirņu un hibrīdu ceriņi (Syringa), 32 šķirņu un hibrīdu jasmīni vai filadelfi (Philadelphus), 32 šķirņu ievas (Salix), 30 šķirņu spirejas (Spirea), 28 šķirņu paradīzes ābeles, 22 šķirņu kļavas (Acer), 20 šķirņu Pallasa sausserži (Lonicera), 17 šķirņu parka rozes (Rosa), kā arī dažādas apšu un papeļu (Populus), ošu (Fraxinus), bērzu (Betula), akāciju (Caragana), segliņu (Evonymus), vilkābeļu (Crataegus), dekoratīvo plūmju (Prunus), grimoņu (Cornus), ozolu (Querqus), pīlādžu (Sorbus), dekoratīvo ērkšķogu (Ribes) u. c. šķirnes. Apstādījumu skuju koku piedāvājums bija salīdzinoši mazāks – pavisam 37 šķirnes 10 skuju koku grupās. Visvairāk bija baltegļu (Abies), egles (Picea), tūjas (Thuja), kā arī dažādas priežu, paciprešu un lapegļu šķirnes.

Kā atsevišķa grupa izšķirta koku stādi alejām un bulvāriem – kļavas, ozoli, oši, kastaņas, Holandes liepas, lapegles, papeles, gobas, melnalkšņi un bērzi, te iekļauti arī krūmi dzīvžogiem – akācijas, bārbeles, vilkābeles, spirejas, egles, tūjas un Skotijas rozes. Pārsteidzoši bagāta bija piedāvātā rožu kolekcija – 259 šķirnes 13 grupās. Daudzgadīgās puķes – 384 dažādas šķirnes 95 grupās. Vispopulārākās puķes bija flokši (Phlox) – 57 šķirnes, Ķīnas pujenes (Paeonia chinensis) – 40 un īrisi (Iris) – 34 šķirnes. Daudzas no tolaik audzētajām puķēm pazīstamas arī mūsdienās – saulrieteņi, zemie flokši, miķelīši, akmeņlauzītes, pulkstenītes, vijolītes, hostas, dārza delfīnijas, vizbuļi un anemones, neļķes, dienziedes u. c.

Dārza kantora korespondences adrese atradās Cēsīs, un saziņai ar klientiem izmantoja pastu, telegrāfu un telefonu. Pastāvīgajiem pircējiem, kā arī pēc pieprasījuma citiem interesentiem katalogu izsūtīja pa pastu bez maksas. Ja klients līdz augusta beigām izdevumu nebija saņēmis un par to paziņojis kantorim, katalogu izsūtīja atkārtoti. Pircēji par stādiem maksāja ar naudas pārvedumu pa pastu, pēc apstiprinājuma saņemšanas izsūtīja stādus. Izņēmums bija pasūtījumi no Sibīrijas, Turkestānas un Kaukāza – tos nosūtīja tikai pēc skaidras naudas saņemšanas. Stādus piegādāja uz visām Krievijas impērijas dzelzceļa stacijām, par piegādi atkarībā no attāluma klientam bija jāmaksā papildus, ievērojot preču pārvadājuma tarifu un sūtījuma apjomu. Ja pasūtītājs dzīvoja tālu no dzelzceļa stacijas, izmantoja transporta uzņēmumu pakalpojumus. Stādu pasūtījumus izpildīja rindas kārtībā, un klientam tie bija jāapdrošina. Ja sūtījums nesasniedza klientu, zaudējumus kompensēja dzelzceļš vai transporta uzņēmums, kas piegādāja sūtījumu. Gadījumā, ja pasūtījumus sajauca un klients par to paziņoja divu nedēļu laikā, pomoloģiskais dārzs klientam zaudējumus atlīdzināja. Mācību iestādēm un zemnieku biedrībām stādu iegādei bija 10% atlaide.
  • cerini (3).JPG
  • cerini (7).JPG
  • cerini (6).JPG

Pirmā dārznieku skola

Kokaudzētavā izveidoja arī dārznieku skolu. 1890. gadā Krievijas Lauksaimniecības ministrija apstiprināja Kārļu muižas divgadīgo dārzkopības skolas programmu un akceptēja tiesības absolventiem izdot dārzkopības meistara diplomu. Darbības sekmēšanai no valsts kases tika piešķirtas ikgadējas dotācijas. Audzēkņiem mācību naudu vajadzēja nopelnīt, strādājot muižas dārzniecībā, viņu ziņā bija atstātas arī rūpes par pārtiku un apģērbu. Amata prasmes galvenokārt apguva, praktiski strādājot. Ziemas mēnešos nodarbībās centās apgūt augu bioloģiju un teorētiskās iemaņas par zemes apstrādi un mēslošanu. Katru gadu skolā uzņēma 15 audzēkņu, vienlaikus skolā mācījās 30–40 audzēkņu. Dārza darbi prasīja lielu fizisku piepūli, to izturēt ne katrs spēja, un daudzi no mācībām atteicās. Tomēr gribētāju mācīties bijis pietiekami daudz, jo dārzkopības meistara diploms un rekomendācija pavēra ceļu uz labi atalgotu vietu darbam muižās. 1940. gadā agronoms Paulis Gailītis rakstīja: “Mūsu jaunā dārzkopju paaudze maz ko vairs ir dzirdējusi par veco Kārļu pomoloģisko dārzu un par šī dārza kokaudzētavu. Vecie dārzkopji, turpretim, to labi atceras, jo gandrīz vai katram ir iznākušas kādas darīšanas ar Kārļiem, ar toreiz tālu pazīstamo dārzkopi Zīversu – demokrātisko un latviešiem draudzīgo krievu grāfu (..). Ne velti vecie dārznieki Kārļus sauc par pirmo Latvijas dārzkopības skolu.” Grāfs Aleksandrs fon Zīverss pirms Pirmā pasaules kara savu dārzkopības pieredzi popularizēja Krievijas ķeizariskās dārzkopības biedrības izdevumos, dažādos žurnālos un referējis augļkopju sanāksmēs gan Krievijā, gan ārzemēs.

1892. gadā pēc draudzes skolas beigšanas daiļdārznieka amatu Kārļu muižā bija nolēmis iegūt arī jau vēlāk slavenais mākslinieks Rūdolfs Pērle, ievērojamākais simbolisma pārstāvis Latvijas mākslā. Šeit tapa mākslinieka pirmie puķu gleznojumi akvareļtehnikā. Viņam bija iespēja arī iepazīt grāfa Emanuela fon Zīversa gleznu kolekciju. Kā atzīmē mākslas zinātņu doktore Dace Lamberga: “Daiļdārznieka gados uzplaukušo aizrautīgo mīlestību pret puķēm mākslinieks piepildīja virknē kluso dabu, un liekas, ka latviešu 20. gadsimta sākuma mākslā neatradīsim nevienu citu gleznotāju, kuru tā saistītu ziedu netverami fantastiskās formas, maigā krāsainība un mainīgās pārvērtības.”
Tekstā izmantota informācija no grāmatas:
KĀRĻU MUIŽA. Laiki un likteņi


Izdevējs: SIA Kārļa muiža
© SIA Kārļa muiža, 2019
© Pārsla Pētersone, Jānis Stepiņš, teksts, 2019
© Inese Hofmane, dizains, 2019
Iespiests Jelgavas tipogrāfijā
ISBN 978-9934-19-762-8